Zīdainis mājās – pienākumu dalīšana

Laime un prieks ir visbiežāk dzirdētie vārdi ģimenēs, kuru mājās ir ieradies zīdainis. Vairums vecāku piekritīs, ka pirmā izjūta pēc bērniņa piedzimšanas ir eiforija, bet tad pakāpeniski rodas daudz jautājumu: „kā rūpēties par bērniņu?”, „ko mums darīt, ja bērniņš neēd?”, „kā mainīsies mūsu ģimenes dzīve?” un vēl citi. Skaidrs ir viens – ģimenes dzīves ikdiena ļoti mainās, it īpaši, ja ģimenē ir sagaidīts pirmdzimtais.

Tāpēc aicinājām psihoterapeiti Baibu Purvlīci un jauno māmiņu Elīnu Celmiņu pastāstīt par saviem novērojumiem un paradumiem.

Bažas un bailes iet roku rokā ar pozitīvām emocijām, ko rada bērniņa piedzimšana. Daži vecāki uztraucas vairāk, daži mazāk, tomēr laikam nav neviena, kurš, rūpējoties par bērnu, nav izjutis satraukumu vai bailes par it kā vienkāršām lietām, piemēram, lai bērniņš nebūtu pārāk plāni vai silti saģērbts. Piena skola veiktajā aptaujā par to, kā jūtas mammas, kamēr bērns ir mazs, 39% mammu atzina, ka nav saņēmušas pietiekami daudz informācijas par bērna augšanas posmiem, kā arī par bērna veselību kopumā.

Bērna piedzimšana maina vecāku attieksmi pret ikdienas dzīvi un ietekmē ierastos paradumus. Piena skola aptauja apstiprina, ka 60% jauno māmiņu saskaras ar nogurumu, un 56% mammu atzina, ka viņu ikdienu atvieglotu netraucēts naktsmiers. „Parasts nogurums, kas saistīts ar lielo slodzi, būtiski ietekmē sievieti. Nereti tieši nogurums un neziņa dara sievieti vieglāk aizkaitināmu, neiecietīgāku pret bērna vajadzībām un prasībām. Dažreiz tas ir iemesls vardarbīgai rīcībai pret bērnu. Nogurusi sieviete sliktāk tiek galā ar sevi un ar bērnu,“ skaidro psihoterapeite Baiba Purvlīce.

Vēl viena dilemma jaunajām mammām ir laiks partnerattiecībām un sev. Pirms bērna piedzimšanas vairums māmiņu varēja veltīt laiku tikai sev un vīram. Tādēļ uztraukumu rada tas, ka pēc bērna piedzimšanas nepietiek laika ne sev, ne arī vīram, ne iemīļotām nodarbēm. Aptaujā 57% mammu atzina, ka noderīga būtu palīdzība mājas darbos. Šo problēmu varētu risināt, iesaistot bērna kopšanā arī citus ģimenes locekļus, tomēr speciālisti iesaka pilnībā nepaļauties uz radinieku palīdzību.

Baiba Purvlīce norāda, ka jaunajai māmiņai ir svarīga atbalsta sajūta bērna pirmā gada laikā un tikpat būtiski ir arī atvēlēt laiku tikai sev un atpūtai. „Mammai bērns ir ļoti svarīgs, bet nevajag sevi pazaudēt bērnā. Veltot laiku tikai sev, rūpējoties par sevi un atpūšoties, iespējams atjaunot enerģiju, kas tik ļoti nepieciešama bērna audzināšanai.“

Aptaujā 36% mammu norādīja, ka visbiežāk palutina sevi, apmeklējot skaistumkopšanas salonus, 35% iepērkoties, 29% – tiekoties ar draugiem, un ar sporta aktivitātēm sevi palutina 13% jauno māmiņu.

Jaunā māmiņa Elīna Celmiņa, kuras meitiņai Santai Eliannai ir deviņi mēneši, stāsta, kā savā ģimenē tiek galā ar laika plānošanu atpūtai. „Mūsu ģimenes harmoniju un atpūtu nodrošina laika plānošana, reizēm pat divas nedēļas uz priekšu. Visideālākais atpūtas variants, protams, ir divvientulība, kad mazā Santa Elianna tiek atstāta vecvecāku uzraudzībā un mēs ar vīru varam netraucēti doties uz kino, pie draugiem, pasēdēt kafejnīcā vai sarīkot romantisko vakaru. Vismaz divas reizes nedēļā mēs viens otru nomainām un izmantojam brīvo laiku, lai aizietu uz sporta zāli, satiktos ar draugiem vai nodotos skaistumkopšanas procedūrām, kamēr otrs paliek mājās ar meitiņu. Kad esam ārpus mājas divatā, vienmēr nonākam pie secinājuma – nekas dzīvē nesniedz tādu piepildījumu un laimi kā bērniņš!“

 

Rūpēsimies kopā

Vairāk nekā puse no Piena skola aptaujātajām jaunajām māmiņām kā jomas, kurās nepieciešams vislielākais atbalsts, minēja palīdzību mājas darbos, bērna tēva iesaistīšanos bērna aprūpē, kā arī naktsmieru.

Ja pirms bērna piedzimšanas mājas darbi netika dalīti un sievietei bija jārūpējas par visu vienai pašai, pastāv liela iespēja, ka nekas nemainīsies arī pēc bērna piedzimšanas un mammai būs jārūpējas par mājas darbiem tāpat kā līdz šim. Tādēļ jautājums par mājas darbu dalīšanu ir jāatrisina pirms bērna piedzimšanas, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem un aizvainojuma. Iespējamie risinājumi – daļu darbu nodot vīra pārzināšanā vai arī izveidot kopīgi veicamo darbu grafiku.

„Es ļoti labi saprotu, ka vīrietis visu dienu strādā un viņam ir jādod iespēja atpūsties, nevis jāgaida mājās pie durvīm ar slotu, atkritumu maisu vai maināmu pamperu. Bet pārtikas, svaigu dārzeņu un pamperu krājumu papildināšana gan ir vīra ziņā. Viņa palīdzību lūdzu, piemēram, vannošanās rituāla laikā, kuru bez viņa piedalīšanās nevaru nemaz iedomāties. Ir lietas, ko abi regulāri dalām – mazie mājas darbi, rotaļāšanās, pastaigas un pārbaudes pie dakteriem, bērna ēdināšana,” stāsta Elīna.

„Jau grūtniecības laikā un kopš meitiņas piedzimšanas esmu centusies maksimāli iesaistīt savu vīru Rinaldu it visā. Turklāt lielākais pluss tam, ka tētis var mammu nomainīt, ir tas, ka paspēju veltīt laiku gan sev, gan bērniņam, gan vīram. Visi ir apmierināti, un viss iecerētais paspēts.“

Mūsdienās arvien vairāk tētu vismaz pirmo mēnesi pēc bērna piedzimšanas paliek mājās, lai palīdzētu mammām, jo pirmās dienas ir visgrūtākās un pilnas satraukuma un baiļu. Mammas parasti uztraucas par to, vai pietiekami labi rūpējas par bērnu, maina viņam autiņus, apģērbj, mazgā un baro. Viņas pastāvīgi izjūt saspringumu, un tādēļ ir ļoti grūti atslābināties. Laikam ejot, jaunās māmiņas pierod pie jaunajiem pienākumiem, sāk labāk izprast pašas sevi un bērnu, kā arī iemācās labāk plānot savu ierasto dienas režīmu. Pēc mēneša bērns sāk biežāk gulēt un viņam ir mazāk vēdergraižu, tādēļ vecāki var vairāk laika veltīt atpūtai un izbaudīt bērna augšanu. Ir ļoti svarīgi, lai bērns pastāvīgi izjustu vecāku mīlestību, rūpes un uzmanību, jo tas palīdz mazulim augt un attīstīties. Pirmo astoņu mēnešu laikā bērniņam ir nepieciešama mammas klātbūtne, tomēr arī tētim ir ļoti svarīga loma. Tā kā bērna izpratni par vīriešiem un sievietēm veido gan mamma, gan arī tētis, bērnam ir jāredz un jājūt pretstats starp sievieti un vīrieti jau kopš pirmajām dzīves dienām. Sākot smaidīt aptuveni trešajā dzīves mēnesī, bērns sāk mācīties, kas ir mīļie cilvēki, atšķirību starp tuviem un nepazīstamiem cilvēkiem, tātad šajā laikā tēta loma pieaug.

Kā skaidro psihoterapeite Baiba Purvlīce, atbalsta trūkums no bērna tēta puses, ko mammas izjūt, var būt dažādu situāciju radīts. „Ir tipiskas divas situācijas: pirmā – sievietes bieži vien neuzticas vīrietim, ka viņš spēs tikt galā ar bērnu, un neļauj piedalīties bērna aprūpē. Mamma pat neapzināti var noraidīt vīrieša palīdzību, un viņš to uztver kā „es šeit neiederos”. Otrā grupā var iedalīt tos vīriešus, kuru ģimeniskā audzināšana paredz klasisku lomu sadalījumu – māmiņa ir ar bērnu, gatavo ēst un uzkopj, bet vīrietis ir tas, kurš gādā par ģimenes iztiku. Taču gan mammai, gan bērnam ir nepieciešams atbalsts, tāpēc starp partneriem jāatrod kopīga valoda. Var tikai ieteikt jaunajiem vecākiem runāt, izsakot savas gaidas un izpratni par turpmāko kopdzīves modeli, kurā būtu ņemtas vērā abu vajadzības. Maza bērna audzināšana var atgādināt žonglēšanu ar trīs bumbiņām vienlaikus. Viena no bumbiņām ir bērna vajadzības, kurām jāspēj pievērst pietiekami daudz uzmanības. Tomēr ne mazāk svarīgi ir nepazaudēt pārējās divas bumbiņa – sevi pašu un savu partneri.”

 „Mēs ļoti reti esam piedzīvojuši raudāšanu naktīs, zobiņu augšanas histērijas un citus niķus, bet, ja kas tāds gadās, ar to tieku galā es, laikam tāpēc, ka sievietēm ir lielāka pacietība. Es ticu, ka bērna harmoniju ietekmē abu vecāku mīlošā attieksme pret gaidāmo mazuli jau no pirmās grūtniecības dienas. Tikpat svarīga ir sievietes laime un tas, ka zīdainītim tiek radīta drošības sajūta. Neviena emocionāla, kur nu vēl fiziska negācija, nedrīkst tikt raidīta bērna virzienā ne gaidīšanas periodā, ne pēc tam,“ uzskata Elīna.

   

Barošana no pudelītes – veids, kā veicināt komunikāciju

Dalot ikdienas darbus un risinot bērna aprūpes problēmas, rodas arī jautājums par zīdaiņa barošanu. Laikā, kad mamma baro ar krūti, viss ir skaidrs – kamēr mamma baro bērnu, tētis atpūšas vai veic ikdienas darbus. Dažādu iemeslu dēļ bieži ir gadījumi, kad jaunā māmiņa nevar barot savu bērnu ar krūti. Šādos brīžos risinājums ir piena maisījums.

Eksperti iesaka iesaistīt tēti bērna barošanas procesā. Tas sniegtu mammai brīdi atelpas, apmēram 10 – 45 minūtes, kamēr bērniņš paēd, un tētis, turot bērnu rokās un sarunājoties, veidotu ciešākas attiecības ar viņu.

Tētim barojot zīdaini no pudelītes ar piena maisījumu, rodas pavisam citāds veids, kā komunicēt ar bērnu. Tomēr speciālisti neiesaka iesaistīt pārāk daudz ģimenes locekļu bērna barošanas procesā. Bērnam ir nepieciešama stabilitāte, jo tam vēl tikai veidojas izpratne par drošību. Tā kā ikdienas pienākumu dalīšana starp mammu un tēti ir dabisks process, varētu gaidīt, ka abi vecāki iesaistīsies bērna barošanā. Tomēr, ja bērna barošanā piedalīsies pārāk daudz cilvēku, tas var radīt grūtības mazulim koncentrēties.

„Veselības apsvērumu dēļ meitiņu baroju ar piena maisījumu un piebaroju, tāpēc man nav obligāti jābūt klāt barošanas laikā. Mēs šo procesu dalām gandrīz 50:50. Arī barošana ir darbs, tāpēc mūsu ģimenē ir pieņemts, ka viens otram palīdzam. Nemaz nav tik viegli vairākas reizes dienā mazgāt un destilēt pudelītes, knupīšus, gatavot maisījumu, sildīt vai dzesēt. Esmu par veselīgu un dabīgu ēdienu mūsu atvasītei, tāpēc pārsvarā pati gatavoju dažādu dārzeņu kombinācijas, sulas, gaļu, putras, pupas, tādēļ priecē tas, ka sagatavoto ņammu reizēm meitiņai degustēt dod tētis.”

 

Tēti, draudzēsimies!

Pirmajā bērna dzīves gadā mamma ar viņu pavada lielāko daļu sava laika – baro un rūpējas par viņu. Tas var radīt iespaidu, ka bērns mīl mammu vairāk nekā tēti. Tomēr šāds secinājums ir nepareizs. Bērns tik tiešām jūt labāku saikni ar mammu, tomēr bērns var vienādi mīlēt gan mammu, gan arī tēti. Attiecības starp bērnu un tēti ir atkarīgas no tā, kā tās pēc tēta iniciatīvas izveidojas pirmajās bērna dzīves dienās.

Tētim atnākot mājās no darba, vajadzētu ne tikai palīdzēt mammai ar ikdienas darbiem, bet arī sarunāties ar bērnu. Bērnam jau no pirmajām dzīves dienām ir svarīgi dzirdēt tēta balsi, kurai jābūt mierīgai, kā arī just viņa pieskārienus. Tādēļ nevajadzētu baidīties ņemt bērnu rokās, glaudīt vai aijāt. Īpaši svarīgi ir sarunāties ar bērnu. Ja jaunajam tētim liekas, ka monologā runāt ir dīvaini un nedabiski, var izlīdzēties, lasot bērnu grāmatas.

Elīna par tēva līdzdalību bērna dzīvē stāsta: „Līdzko vīrs pārrodas mājās no darba, tā abi ar meitiņu sāk spēlēties, jokoties un šūpoties. Pa to laiku es atgūstos no garās dienas. Ap 21 vakarā mazā aizmieg un ap 8 rītā tikai mostas. Zinu, ka man ir paveicies ar meitiņas ciešo miegu. Mūsu ģimenē nekad neesmu jutusi, vai Santa grib vairāk būt ar mani vai tēti Rinaldu. Viņa ir vienādi mierīga, smaidīga un rotaļīga ar mums abiem, turklāt 9 mēnešu vecumā viņa jau prot pielabināties tētim, pasakot nevis „mamma”, bet „tētis”. Tā kā tētis ļoti priecājās par šo uzslavu, es priecājos līdzi un gaidu jaunus pārsteigumus.”

Dažādu pētījumu rezultāti rāda, ka bērni, ar kuriem abi vecāki ir komunicējuši kopš pirmajām dzīves dienām, attīstās ātrāk, kā arī ir daudz patstāvīgāki un pašpārliecinātāki.

  

Nozīmīgā vecvecāku palīdzība

Vairums jauno ģimeņu saņem atbalstu no saviem tuvākajiem radiniekiem – saviem vecākiem.

Vecvecāki var būt vislabākie palīgi gadījumos, kad jaundzimušā vecāki vēlas pavadīt laiku divatā, bet nevēlas atstāt savu bērnu ar aukli. Atstājot bērnu ar vecvecākiem, vecāki var daudz mierīgāk pavadīt kopīgo laiku. Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, vecvecākus vajadzētu informēt vai vienkārši atstāt tiem rakstiskas zīmītes ar norādēm par bērniņa barošanas biežumu, kā arī svarīgāko lietu, piemēram, drēbju un autiņu atrašanās vietu.

Novērojumi rāda, ka vairums vecvecāku rūpējas par saviem mazbērniem vairāk nekā tie savulaik rūpējušies par saviem bērniem. Daudzi zinātnieki izskaidro šo vecvecāku uzvedību kā iespēju izmantot savu iepriekšējo pieredzi, veidojot attiecības ar saviem mazbērniem, turklāt viņiem ir vairāk brīva laika attiecību veidošanai ar mazbērnu.

„Mums ir izveidojies lielisks kontakts ar vecvecākiem; Santa vienmēr smaida, kad ciemos nāk vecvecāki. Vecvecāki mums ir ļoti daudz palīdzējuši, pieskatot atvasīti un ļaujot mums atpūsties divatā, esam pat bijuši ceļojumā uz Parīzi, no kurienes zvanījām vairākas reizes dienā Santai Eliannai, lai tikai dzirdētu viņas gugināšanu telefona klausulē. Zinājām, ka Santa ir drošās rokās un viss ir kārtībā, jo atstājām rakstiskas norādes, un zinām, ka neviens neuzdrošināsies mainīt mūsu kārtību. Esam diezgan kategoriski; mūsdienās ir tik plaša informācija par bērnu audzināšanu un aprūpi, un esam izvēlējušies sev vispiemērotākos bērna audzināšanas paradumus, tāpēc uzstājam, lai vecvecāki stingri tos ievērotu,” atzīst Elīna.

Vairums tagadējo pieaugušo joprojām ar patiku atceras laiku, ko bērnībā pavadījuši ar saviem vecvecākiem. Šīs patīkamās atmiņas, kas bieži asociējas ar vecvecāku tēlu, var izskaidrot ar retākām tikšanās reizēm, kā arī apgalvojumu, ka vecvecākiem ir vieglāk nekā vecākiem kļūt par labu draugu bērnam. Vecākiem parasti ir ne tikai jāuzņemas atbildība par bērna audzināšanu, bet arī skaidri jāparāda sava autoritāte, tajā pašā laikā cenšoties uzturēt drauga tēlu. Savukārt vecvecākiem ir iespējas izvēlēties savu lomu, un tie parasti izvēlas būt bērnam labi draugi.